Harisma ir unikāla iekšējā spēka un atraktivitātes kombinācija, kas spēj aizraut un iedvesmot cilvēku masas. Šī tēma ir apaugusi ar ļoti daudz mītiem, no kuriem visizplatītākais ir, ka harisma ir iedzimta īpašība. 

Iedzimtas ir rakstura īpašības un talanti, piemēram, mērķtiecība, drosme, darba spējas, kas dod iespēju attīstīt harismātiskas īpašības. Arvien vairāk sāk parādīties dažādi harismas attīstīšanas kursi un šajā blogā jūs uzzināsiet svarīgākos harismas attīstīšanas aspektus.

Šis gan nav pareizrakstības pulciņš, tādēļ dziļās diskusijās par šo tēmu neieslīgsim. Pareizi tomēr ir HARISMA.

HARISMa | kā to attīstīt?

Mēs jūtam mikro-vibrācijas jūsu balsī. Teātra terminoloģijā mēs to saucam "par to, kas ir aiz teksta". 

Mūsu pieredzes kartotēka ir saglabājusi visus ķermeņa valodas piemērus, ar kādiem mēs esam saskārušies. Mums atliek tikai izdzirdēt kādu pīkstienu vai šņukstienu, lai nojaustu, kāda ir problēma. Mūsu ķermenis izdala tūkstošiem signālu katru minūti. Un tas viss notiek neapzināti. 

Mūsu ķermeņa valoda ir spogulis mūsu domām un jūtām. Jebkas kas ir mūsu galvā, atspoguļosies ķermeņa valodā. Līdz ar to harismātiskai uzvedībai ir jādzimst un jāveidojas jūsu uzvedībā un emocionālā pasaulē. 

Ja jūsu iekšējais stāvoklis ir anti-harismātisks, tad jūs šo stāvokli nevarēsiet noslēpt, agri vai vēlu jūsu sajūtas un domas izlīdīs virspusē. Līdz ar to pirmais uzdevums lai uzlabotu harismu, ir attīstīt vairākus mentālos stāvokļus, kas radīs un veicinās harismātisku ķermeņa valodu. 

Ja procesu sāk no otra gala, uzlabojot sākumā kustības un tikai pēc tam mentālos stāvokļus, tad tas būs tāpat kā graustam pielikt skaistus balkonus. Izskatās nedaudz labāk, bet pie pirmās nelielās vibrācijas, tas viss pasākums sabruks. 

Lao Tzu ir teicis: “Pazīt citus ir zināšanas. Bet pazīt sevi ir gudrība.”

Jūs veidojat un tad nostipriniet jebkurus mentālos stāvokļus jeb ieradumus, kad Jūs praktizējiet lietas (vienkārši dariet kaut ko praktiski). 

Mūsu smadzenes ir spējīgas ļoti mainīties, pielāgoties, adaptēties: tās nemitīgi veido jaunus kontaktus, sinapses. Kādreiz ticēja, ka pēc noteikta vecuma smadzenes nofiksējas, kaut gan tas ir kļūdains apgalvojums. 

Katru reizi, kad mēs izmantojam savas smadzenes notiek neironu kontakti, un, jo vairāk šie kontakti tiek izmantoti, jo stabilāki un spēcīgāki paliek mentālie stāvokļi. 

Netflixā ir filma – "How our brain works", kur vizuāli tiek parādīts šis mūsu smadzeņu process un kā šie neironu savienojumi lēnām veidojas, nostabilizējas. Šie neironi izskatās kā dzīvs organisms, kurš saplūst ar citiem neironu savienojumiem un veido jaunus ķekarus. 

Arī Malkolmam Gladwelam ir grāmata "Outliers", kur viņš liek uzsvaru uz 10000 stundu principu, lai kļūtu par ģēniju. Viņš apgalvo, ka Bītli tik daudz stundas spēlēja pirms kļuva par Bītliem, ka tik daudz stundu vai sitienu izdarīja golfa spēlētājs pirms kļuva par labāko pasaulē. 

"The charisma myth" grāmatā ir aprakstīts viens stāstiņš, kur kāda amerikāņu dāma, kura bija atceļojusi uz Madridi vienu dienu pastaigājās pa Gran Via ielu un jutusies nogurusi, izsalkusi, vientuļa, neglīti apģērbusies, kā klasiska nesmukā amerikāniete tūriste. 

Viņa vienkārši pieņēma lēmumu, ka ir filmu zvaigzne, kura ir ieradusies uz Madridi filmēties. Viņa uzreiz iztaisnoja muguru, pleci atliecās atpakaļ, uzreiz izmainījās stāja it kā viņa būtu no karaliskās ģimenes. Pēkšņi viņas drēbes viņai likās izsmalcinātas. Viņa pamanīja, ka uz viņu atskatās, ka viņai pievērš uzmanību un, ka kungam, kuram viņa pajautāja ceļa virzienu, viņš atbildēja, ka jutīsies pagodināts, ja varēs viņu pavadīt līdz galamērķim.

Viens no milzīgākajiem impulsiem manai pārliecībai bija tieši Runas skolas dibināšana  un regulāru publisko lekciju lasīšana. 

Pirmajā gadā bija traki, jo bija ļoti stiprs uztraukums, vairākas neveiklas situācijas, komentāri utt, bet pakāpeniski es nonācu līdz simtiem cilvēku lielām auditorijām, kuru priekšā varu justies pilnīgi droši. 

Šo gadu laikā es vienkārši esmu izaudzējis savā galvā šos sinaptiskos savienojumus un man ir ļoti viegli tikt galā ar jebkādām publiskām situācijām, kaut gan es esmu introverts.  

Mans spēka avots un mana iekšējā enerģija sāka augt, kad es nofokusējos uz sevi, tur bija arī revolucionāra enerģija - es gribēju visiem pierādīt, ka to varu.  

Bet vai Jūs zinājāt, ka arī labestība var būt harismātiska?

Dalai Lama ir harismātisks, bet viņš nav Merlinas Monro harismātiskā atraktivitāte, vai līdera harisma. Viņam piemīt harismātiska labestība. Kā to var attīstīt?

Pirmkārt, viena meditācija, kur vismaz 30 minūtes jūs iedomājieties savus ienaidniekus vai nelabvēļus, un sūtiet viņiem mīlestību, piedodiet viņiem, samīļojiet viņus. 

Otrkārt, atrodiet veidu, kā dabūt Ziemassvētku sajūtu katru mēnesi, ka jūs rūpējieties par saviem draugiem un viņu dzimšanas dienām, un gatavojieties tām vismaz 1 nedēļu pirms. 

Treškārt, atrodiet 3 lietas par cilvēku, kuram jūs vēlaties sūtīt šo labestības stāvokli. 

Ceturtkārt, iedomājieties sevi otra cilvēka vietā. Ko tas nozīmē un kā viņi jūtās šodien. Uzdodiet sev jautājumu, ja šī ir viņu pēdējā dzīves diena. Jūs esat šī cilvēka bērēs, un jums palūdz pateikt dažus atvadu vārdus par to cilvēku.

Tēls ir mūsu ikdienas maska, ar kuras palīdzību mēs spējam pielāgoties dažādām situācijām. Un harismas ir dažādās, kuras mēs spējam ieslēgt un izslēgt dažādās situācijās. 

Kaut gan tēlu mēs varam arī izspēlēt, harisma tomēr ir nākošais līmenis. Jo harisma pat nav jāspēlē vai jātēlo, tas ir strāvojums. 

Vai jums arī ir bijušas līdzīgas situācijas, kur jūs redzat un zināt, kurš telpā ir galvenais?

 Tas ir saimnieka mentālais stāvoklis, kuru jūs pamanījāt attiecīgā cilvēka ķermeņa valodā, mīmikā, skatienā. Viena lieta ir atrast savu organiskāko izpausmi, bet otra lieta ir kļūt tik daudzveidīgam kā Šveices armijas nazis. 

Jūs kļūsiet harismātiskāki, ja spēsiet ieslēgt šos mentālos stāvokļus pēc nepieciešamības, atkarībā no auditorijas, sarunu partnera vai situācijas. Jūsu spēja pielāgoties dažādiem cilvēkiem, nevis visās situācijās šaut ar vienu ieroci, dos jums daudz lielāku ietekmi un iedarbību. 

Sevis pieņemšana nozīmē arī tikt galā ar pagātnes traumām, emocionāliem pāri nodarījumiem un pat traumatiskiem notikumiem, ar kuriem būtu jāstrādā terapijās.

Sevis nepieņemšana un sevis nemīlēšana ir sekas atgadījumiem, kuru rezultātā mēs esam noticējuši, ka mēs neesam vērtīgi. 

Piemēram, otrajā klasītē kādai meitenītei, pēc koncerta, kurā viņa sajauca līnijas, soļus un visu pārējo, kāda viņas radiniece viņai teica, "Kā tu izgāzies". Viņai tagad ir 38 gadi un katru reizi, kad viņa ir uz skatuves, viņai šai vārdi nāk virsū un neļauj justies droši par saviem spēkiem.  

Sevis pieņemšanas pirmie soļi sākas tur, kur mēs izveidojam savu uztraukuma portretu. Tas ir portrets visām mūsu izpausmēm un situācijām, kurās mēs nejūtamies savā ādā. Kas izsit mūs ārā no līdzsvara. Tie ir mūsu Ahileja papēži. Uztraukums var ļoti iedragāt harismas izpausmi. Uztraukums un harisma ir pat pretēji stāvokļi. 

Kauns ir viena no toksiskākajām emocijām, kas bojā veselību un laimes sajūtu. Kauna pētniece Brene Browna, kura arī ir viena no labākajām oratorēm, kaunu definē, kā bailes ka es neesmu pietiekami labs, lai mani mīlētu. Kauns, kā ļoti intensīva emocija, ka mēs esam neveiksminieki un tādēļ neesam pelnījuši tikt cienīti un mīlēti. 

Kauns sit ļoti stipri, jo tas ir saistīts ar fundamentālo sajūtu par to, ka es nevaru būt pieņemts. Ja cilts tevi atraida, tu mirsti. Kauns ir saistīts ar sociālo atraidījumu.  

Jāatceras, ka nekomfortablas emocijas ir normālas, dabiskas, mūsu izdzīvošanas instinktu mantojums. Nedrīkst pārdramatizēt visas situācijas. 

Piemēram, perfekcionistu izgāšanās un sevis kaunināšanas mānija pēc sīkām neprecizitātēm. Padomājiet par citiem, kuri jau tam visam ir gājuši cauri pirms jums.