Bloķējošs stress un labākie veidi kā to pārvarēt

Bloķējošs stress un labākie veidi kā to pārvarēt

Stress ir enerģija. Stresam ir jābūt, bet ja tas pārvēršas bloķējošā stresā, tad mums ir jāsāk rīkoties. Bloķējošs stress nozīmē, ka kortizols (stresa hormons) ir pārāk augstā līmenī un mēs vairs nespējam adekvāti domāt, runāt un uzvesties. Tādēļ šajā rakstā ir apkopotas metodes gan no profesionālā sporta, gan teātra mākslas, kas palīdzēs Jums atbrīvoties no nevajadzīgām bailēm un kontrolēt savus kortizola līmeņus.

kāds ir tavs stresa portrets?

Esat droši vien redzējuši runātājus, kuri sāk runāt ļoti ātri, citi atkal ietur neadekvāti garas pauzes, citiem izkalst mute, aizkrīt ciet balss, citi nemāk elpot publikas priekšā. Ir tādi kas sarkst vienmērīgi, tādi kas sarkst pleķos, un dažreiz ir par lillā krāsa, tādu kā baklažānam. Ir tādi, kas ļoti savdabīgi sāk kustēties, piemēram, sāk šūpoties gurnos, tādi kuri liek kājas visneērtākajā pozā X, ir tādi, kas neskatās uz publiku, un drīzāk runā ar kādu, kas atrodas aiz loga, tādi kuri sastingst vienā punktā un vispār nekustās, tādi, kuri aiziet skatuves dibenplānā un vēro publiku caur plecu. Tādi, kuri nezin kur likt rokas un atstāj tās karājoties, it kā tās nepieder man, un tādi, kas apķer sevi un nelaiž vaļā. Tādi, kas lauž sev rokas it kā būtu fizioterapeiti, un tādi, kuri neapzināti ar nagiem ir ieurbušies sev ādā. Un bija arī kāds kungs kurš uznāk uz skatuves un sāk raudāt vēl nepasakot nevienu vārdu. Režisoriski skatoties tā izskatās cilvēki, kuri cenšas pielāgoties neērtai videi. Videi kurā viņi nav pieraduši uzturēties. Kāpēc šī vide ir tik izaicinoša?

“Nekas nav pats par sevi ne labs, ne slikts, bet mūsu domas dara to tādu”. ------- Hamlets

“Bēgam vai ejam uz skatuves?”

Dabīga doma, emocija, kas piezogas brīdi pirms nozīmīgā notikuma. Brīdī pirms kāpšanas uz skatuves. Viesturs Meikšāns, paralēli režijas praksei, nolēma dibināt Runas skolu, kurā cilvēkiem palīdz iedraudzēties ar “daudzgalvaino monstru” jeb publiku, kā arī izveidot “garšīgas”, lipīgas un interesantas runas. Viesturs norāda, ka pamatā režisori vai teātru cilvēki var sniegt konsultācijas par publisko runu, jo ikdienas darbs ir saistīts ar cilvēkiem uz skatuves. Režisoriem ir iestrādāta spēja redzēt, kas ir aiz teksta, ko cilvēks patiesībā domā, ko patiesībā grib un dara. Šī spēja palīdz uzreiz diagnosticēt un atrisināt problēmu, lai varētu iet tālāk. Viesturs atzīst, ka publiskās runas nozare viņam ir diezgan jauns virziens. Un joprojām ir pārsteigums par to, kas ir cilvēki, kas apmeklē praktiskās darbnīcas. Viņus var iedalīt 2 grupās: 1. Tie, kas nāk mācīties un apgūt tehniku, dramaturģijas zināšanas, trikus uzmanības noturēšanā utt. 2. Tie, kas vēlas iziet no savas komforta zonas. Viņi ir gatavi braukt no tālienes, maksāt naudu, darīt to, no kā ir ļoti lielas bailes. Pēc tam, saņemot jau diplomu, interesējas, kur varētu vēl ko līdzīgu darīt. Cilvēkiem ar nelielu skatuvisko pieredzi, uzkāpjot uz skatuves, ir jāsastopas ar izaicinājumiem. Viss, kas notiek cilvēkā “aiz teksta”, varētu tikt salīdzināts ar kodolkaru. Uz skatuves cilvēks sāk cīņu – ar kaunu, bailēm, negatīvu iepriekšējo pieredzi, kritiku, smīkņājošiem skatieniem. Sakāpināta diskomforta rezultātā runātāji aizmirst tekstu, kas ir viena no publiskās runas lielākajām fobijā (kā izvairīties no teksta aizmiršanas runas laikā Jūs uzzināsiet bezmaksas vebinārā, kas norādīts zemāk). Līdz ar cīņu, cilvēkam vēl jāpaspēj atcerēties teksts un jākomunicē ar publiku.

Ir 3 skatuves likumi, kas palīdzēs mainīt domāšanu par uzstāšanos:

1. Skatuve ir kā palielināmais stikls. Frontālais pretnostatījums pret publiku rada palielināmā stikla efektu, kas nozīmē to, ka visa auditorijas uzmanība ir koncentrēta vienā punktā – uz runātāju. Sajūtot uz sevi virzīto enerģiju, runātājs uz skatuves var sajusties kails. Šīs sajūtas dēļ, lielākā daļa cilvēku, proti, 42%, kuriem piedāvā uzstāties, atbild ar : “Jūs jau varat man piedāvāt uzstāties, bet es skaidri zinu, ka tai dienā saslimšu!”. Uz skatuves viss ir redzams – katra apģērba kroka, katra pārteikšanās, katra kustība. 2. Uz skatuves visas emocijas ir daudz intensīvākas. Arī laiks, šķietami, uz skatuves iet ātrāk. Viesturs atzīstas, ka tieši ar laika izjūtu ir saistīta viņa lielākā izgāšanās publiski uzstājoties Latvijas Televīzijā, raidījuma “100 grami kultūras” tiešraidē, kad diskusijā ar teātra kritiķi emocijas ņēma virsroku. Šo emociju iespaidā atmiņās ir tā saucamā “melnā bilde” un stipra sirds dauzīšanās. Konkrētajā brīdī uzmanība tika pievērsta sekundēm, kas pagājušas un kas vēl paies, kā arī faktam, ka raidījuma tiešraidi skatās 60 tūkst. cilvēku. Pēc šīs epizodes Viesturs vairs nevarēja raidījuma turpinājumā koncentrēties un atbildēt uz jautājumiem. Vienīgā doma bija – kad raidījums beigsies? Aizbraucot mājās, Viesturs noskatījās minētā raidījuma ierakstu, lai saprastu – cik tad šausmīgi bija? Un tā “melnās bildes” pauze, kas likās ilga uz vairākām sekundēm, ierakstā ir tikai pussekundi liela. Turklāt tā izskatījās vienkārši kā maza aizdomāšanās! 3. Skatuve ir transformācijas zona. Cilvēki, kas kāpj uz skatuves, mainās. Viņi kļūst harizmātiskāki, komunikablāki un atvērtāki. Ir tikai jāievēro viens ieteikums – regularitāte.

Regularitātes princips lieliski darbojas. Kā piemērs – pie Viestura vērsās kāds puisis, pārdevējs, kurš ieradās Runas skolā un teica: "Šis ir mans publiskās runas gads". Uzklausot puiša vēlmes, tika izstrādāts pārdomāts nodarbību grafiks, ar norunu, ka pēc 3 mēnešiem viņam būs jāuzstājas 100 cilvēku priekšā vismaz stundu. Nodarbības 2 reizes nedēļā, tai skaitā 1 reizi nedēļā uzstāšanās nelielas grupas priekšā un Facebook live tiešraidē. Analizējot viņa uztraukuma pilno uzstāšanos 1.nodarbībā, Viesturs secināja, ka tāda kaite kā “perfekcionisms” (kas piemīt daudziem cilvēkiem) licis puisim noskatīties visus iespējamos podcastus par publiskās runas tēmu, visus pieejamos video materiālus, apmeklējis lekcijas, kā arī izlasījis grāmatas. Un lai sāktu attīstīt viņa publiskās uzstāšanās prasmes un iemaņas, vispirms bija jātiek līdz viņa paša atziņai : “man ir vienalga”. Jo pārlieku lielā koncentrēšanās uz ārpasauli, uz publiku un “kā jābūt” ļoti traucēja izveidot konstruktīvu un saprotamu runu. Apmācību rezultātā šim puisim izdevās novadīt 3 lekcijas, 100 cilvēku priekšā – pirmo reizi mūžā.

Atrasties teritorijās, kur mēs vēl neesam bijuši

Atcerieties - iziešana no komforta zonas nav sevis sodīšana! Tas ir jaudīgs pašizaugsmes instruments. Ir skaidrs, ka neviens nepiedzimst ar bailēm, tai skaitā no publiskās uzstāšanās. Mēs esam viņas kaut kur paņēmuši, un noticējuši tām. Un visbiežāk tas ir dzīves posmā, kad mēs vēl attīstām savu personību – apmēram 8., 9.klase tiek minēts kā posms, kurā pirmo reizi parādījušās bailes no uzstāšanās. Tas, ko Viesturs novēl ikvienam, ir “dalīties savās sāpēs un kļūdās, jo dalīšanās savās kļūdās ir visefektīvākais zināšanu nodošanas veids, un dariet to no skatuves!” Papildus iesakām izlasīt burvīgu grāmatu - Rebecca Solnit “A field guide to getting lost”.

Uztraukuma kontrole ir ļoti individuāla. Tā ir brīnišķīga psiholoģijas pasaule, kurā mēs atrodam savu baiļu iemeslus, tādā veidā iepazīstam sevi un dodam sev iespēju augt un attīstīties vēl straujākā tempā.

Šajā bloga ierakstā lasi par trīs iemesliem, kāpēc uztraukums, stājoties publikas priekšā, dubultojas un kā šos iemeslus – iznīcinošu paškritiku, sarežģītas valodas izmantojumu un sagatavošanās trūkumu – risināt. 

#1 Kā tikt galā ar iznīcinošu paškritiku?

Kādam kungam uztraukuma rezultātā raustās valoda. Precīzāk sakot, viņam var būt situācijas, kad viņš iestrēgst viena vārda atkārtošanā, vēl vairāk sāk par to pārdzīvot un vairs netiek ārā no šī stāvokļa. Kungs teica, ka negrib par to ne domāt, ne runāt, viņš grib to aizmirst, jo ir bijušas daudzas negatīvas pieredzes. 

Ar ko sākt? Apzinies, lūdzu, kas precīzi ir Tavu baiļu cēlonis. Kad atrodi to, sper nākamo soli: Atrisini cēloni, ja tas ir iespējams: uzlabo dikciju, izmanto tonālo krēmu, lai neredz, ka sarksti, vai izdomā plānu B/C/D, lai būtu, ko teikt, kad aizmirsīsi tekstu nākamreiz. Ja to nevar atrisināt, tad pieņem to. Tā ir daļa no Tevis. Tāpat kā Tu pieņem to, ka runā ar pamanāmu dialektu, ka knapi spēj savaldīt emocijas, ka Tu esi garš/-a ar kolosālu ērgļa degunu. Pieņem šo savu unikālo iezīmi.

Pieņemšana

Tava runa ir traģēdija, ja Tava attieksme ir traģiska. Ja Tu ar baiļpilnu izpausmi un atvainošanos ziņosi publikai "Hei, tagad manā galvā notiek kodolkarš", tad publika arī skatīsies uz traģēdiju. Bet Tev ir iespēja neiespringt par savu kļūdu, ja esi izdarījis mājasdarbu. Kāds ir mājasdarbs? Aizver, lūdzu, acis un iedomājies sevi publikas priekšā tieši tad, kad ar Tevi notiek tas, ko visvairāk negribi. Iedomājies, ka šī izpausme ir daļa no Tevis, iedomājies, ka Tev patīk šī Tava izpausme, ka tā ir Tavas personības neatņemama sastāvdaļa. Pieņem savu biedējošāko izpausmi un kļūsti tai par kaislīgāko aizstāvi.

#2 "Ļoti vērtīgi ieteikumi, bet tikai liec mierā manu formālo valodas stilu!"

Divi izplatītākie argumenti, kāpēc es runāju sarežģīti: Tā ir profesionāla auditorija. Viņi mani sapratīs. Es negribu izlikties neprofesionāls. + vēl viens novērojums. Tas ir otrs populārākais veids (pēc slaidiem), kā noslēpt savu personību.

Paradoksālā atziņa. Puse no visām uztraukuma problēmām tiek atrisinātas, pārejot uz sarunu ar saviem vārdiem. Cilvēki uzreiz atveras, noņem daļu smaguma no pleciem, mazina lieki uzbūvēto atbildības sajūtu. Un tas ir tikai tāpēc, ka viņi vairs nedomā par sava statusa būvēšanu, nedomā, ka ir kāds reglaments, kuram ir jāpakļaujas. Tā vietā ir rūpes par savu kolēģi, lai vēstītā doma ir skaidra un viegli uztverama.

Tad kāpēc tā nevar darīt jebkurā komunikācijā? 50% no uztraukuma cēloņiem ir saistīti ar to, ka mēs paši sarežģījam sev dzīvi, uzliekot pārāk lielas ekspektācijas, atbildības nastas, cenšoties izlikties.

#3 sērija. "Ja es gatavojos, tad man nekad nesanāk."

Trīs izplatītākie argumenti, kāpēc publiskajai runai var arī negatavoties: Iekalšana radīs daudz lielāku ļaunumu nekā labumu. Tev ir zināma izcila runas struktūra, kuras ietvaros Tu proti improvizēt. Tu zini, ka tāpat prezentācijas dienā saslimsi.

Tava prezentācija ir dzīvā māksla. Ja rakstot Tu vari noslīpēt tekstu līdz atsevišķu vārdu izvēlei, tad runāšana vienmēr būs daļēja jeb kontrolēta improvizācija. Pilnīga improvizācija nepastāv. Improvizēt bez rāmja, uzstādījuma, mērķa vai spēles noteikumiem īsti nevar. Tā būs bezjēdzīga, abstrakta muldēšana, ar kuru nebūs iespējams "saslēgties" ar skatītājiem. Līdz ar to "dzīvā māksla" (live performance) jeb Tava prezentācija, uzstāšanās vai pat ikdienas komunikācija ir salīdzinoši brīva runas forma, kas balstīta uzdevumos, kurus Tu gribi sasniegt katrā runas posmā. Un šeit mēs atkal nonākam līdz strukturēšanai. Tavas runas struktūra ir viltīgs apdrošināšanas mehānisms, kas ir devis vienreizējus rezultātus. Tādēļ šī ir pirmā lieta, ar kuru ir jāsāk. Īsta gatavošanās nozīmē nevis teksta iekalšanu, bet savas runas sadalīšanu vairākos uzdevumos.

STRESS, KAS SAISTĪTS AR PUBLISKO RUNU, NERETI LIEK SLĒPTIES. SLĒPTIES NO PUBLIKAS, SLĒPTIES NO SEVIS. KĀDS IR RUNĀTĀJA VIEDOKLIS, UN KO VIŅŠ PATIESĪBĀ DOMĀ - TAS PALIEK NOSLĒPUMS. HARISMA NESLĒPJAS  Stress, kas saistīts ar publisko runu un uzstāšanos, daudziem cilvēkiem liek noslēpt savu personību publikas priekšā, turklāt visdažādākajos veidos. Kad ir jānoņem no sevis uzmanība, cilvēki kļūst radoši:   1) izveido ļoti daudz spilgtus slaidus un runā, skatoties tikai uz slaidiem, it kā publikas nemaz nebūtu,   2) slēpj sevi, lasot visu vai vismaz 80% no prezentācijas,   3) slēpj sevi, burtiskā nozīmē ielienot uz skatuves kādā tumšā stūrī,   4) slēpj sevi, neizrādot nevienu dabisku reakciju - faktiski runā kā robots.   TAČU NO ŠIEM PAŅĒMIENIEM NOTEIKTI BŪTU JĀIZVAIRĀS!     Ļoti daudz cilvēku patiešām nevēlas uzmanību. Viņi grib pārvērsties par bezpersoniskām būtnēm, apzināti noņemot no trases ievainojamāko savas personības daļu - savu identitāti. Tā vietā paliek čaula. Čaula, kas monotoni runā tikai tekstu. Cilvēki negrib dzirdēt tekstu - viņi vēlas sekot līdzi stāstam, kurā ir gan kāpumi, gan kritumi, gan emocijas, gan intriga, gan vietas, kurām just līdzi. Viņi vēlas zināt, kas ir galvenais stāsta varonis, ar kuru identificēties. Harizma nozīmē atvērtību - mēs jūtam, redzam un saprotam mums priekšā esošā cilvēka viedokli, būtību, sarkanās līnijas, identitāti.   HARIZMĀTISKA PERSONĪBA UN FILOSOFIJA "KA TIK NEIZCELTIES" IR PRETSTATI.   Tomēr "izcelties" nenozīmē pārspīlēt ekspresīvas kustības un lēkāt pa skatuvi.   SKATUVES SAIMNIEKS UN MONRO REŽĪMS   Es dažreiz mēģinājumos palūdzu aktieriem vēlreiz nospēlēt kādu epizodi, bet šoreiz kā SAIMNIEKAM. Saimnieks nozīmē harizmu. Saimnieks nozīmē, ka Jums ir jārada tāds tēls, tāda sajūta, it kā esat galvenais un par visu uzņematies atbildību. Šo sajūtu jeb harizmu var ieslēgt ikviens, kurš zin, ko nozīmē būt par saimnieku. Esmu novērojis: kad aktieris ieslēdz "saimnieka režīmu", viņu uzreiz var pamanīt. Viņš sāk starot savādāk. Piemēram: Merilina Monro 1955. gadā iekāpa metro, neviens viņu nepamanīja, un viņa brauca kopā ar pārējiem cilvēkiem nevis kā Merilina, bet kā Norma Džīna (kas ir viņas īstais vārds). Tad viņa izkāpa no metro kopā ar savu pavadoni fotogrāfu un paprasīja viņam – vai Tu gribi, lai es to tagad ieslēdzu? Viņa papurināja matus, un ieslēdza Merilinas Monro režīmu. Un tikai tad pūlis viņu pamanīja.   Jums nav jābūt ļoti ārišķīgiem uber-socializēties-mīlošiem-ekstravertiem, lai būtu harizmātiski. Tad, kad mēs redzam harizmātiskus cilvēkus, mums liekas, ka viņi vienmēr ir tādi bijuši. Bet tas ir tieši tāpat kā staigāšana - Tu iemācies staigāt, modelējot citu cilvēku veidu, kā viņi staigā, un Tu mēģini to atdarināt. Ar harizmu ir līdzīgi - daži sāka modelēt harizmātisko uzvedību agrāk par citiem, bet citi vispār to nemodelē.     Kā modelēt harizmu? 1) Neslēpieties, 2) Aktīvi rūpējieties par savu sarunu partneri vai publiku vairāk nekā par sevi, 3) Ieslēdziet savu "saimnieka režīma" slēdzi.

Senākie posti
Jaunākie posti

Atstāt komentāru

Aizvērt

3 klātienes lekcijas par publisko runu

3 vakari katrs pa 2 stundām. Šo 3 klātienes lekciju laikā Jūs uzzināsiet par visām svarīgākajām komunikācijas tēmām sākot no strukturēšanas un uzmanības noturēšanas trikiem, līdz uztraukuma kontroles mehānismiem. Visu 35h apjomīgo Runas skolas komunikācijas lekciju repertuāru Jūs dzirdēsiet koncentrētā veidā 3 vakaru laikā. Turklāt, tas būs ne tikai izglītojoši, bet arī izklaidējoši.

3., 10., 17. novembrī no 18.30-20.30

Uzzināt vairāk

Age verification

By clicking enter you are verifying that you are old enough to consume alcohol.

Meklēt

Tavs grozs tukšs. Kā tā?
Uz katalogu