kas ir kortizols?

Kortizols, ko bieži dēvē par "stresa hormonu", ir steroīdu hormons, ko ražo virsnieru dziedzeri. Tas izdalās, reaģējot uz stresa signāliem no smadzenēm un rada mūsos vajadzību bēgt vai cīnīties. Šis hormons aktivizējas, kad ir kaut kādas bīstamība mūsu dzīvībai.

Īstermiņā kortizols ir ļoti vajadzīgs, bet problēmas sāk rasties, kad stress saglabājas ilgstošu laiku. Sekojošās veselības problēmas var parādīties ilgstoša stresa rezultātā:

1. Palielināts asins spiediens. Kortizola rezultātā ķermenis sāk ražot vairāk glikozi, kas savukārt palielina asins spiedienu.

2. Liekais svars. Stresa situācijas provocē cilvēkus lietot uzturā vairāk kalorijās bagātu ēdienu.

3. Miega traucējumi. Bezmiegs un hroniski miega traucējumi ir ļoti izplatīti augsta kortizola līmeņa situācijās. 

kāpēc ir tik ļoti bail no publikas? 

1. Skatuve ir kā palielināmais stikls. Frontālais pretnostatījums pret publiku rada palielināmā stikla efektu, kas nozīmē to, ka visa auditorijas uzmanība ir koncentrēta vienā punktā – uz runātāju. Sajūtot uz sevi virzīto enerģiju, runātājs uz skatuves var sajusties kails. Šīs sajūtas dēļ, lielākā daļa cilvēku, proti, 42%, kuriem piedāvā uzstāties, atbild ar : “Jūs jau varat man piedāvāt uzstāties, bet es skaidri zinu, ka tai dienā saslimšu!”. Uz skatuves viss ir redzams – katra apģērba kroka, katra pārteikšanās, katra kustība. 

2. Uz skatuves visas emocijas ir daudz intensīvākas. Arī laiks, šķietami, uz skatuves iet ātrāk. Mana lielākā izgāšanās notika publiski uzstājoties Latvijas Televīzijā, raidījuma “100 grami kultūras” tiešraidē, kad diskusijā ar teātra kritiķi es aizmirsu ko gribu teikt - iestājās Blackouts.

Es drīzāk skaitīju klusuma sekundes nevis centos atcerēties ko teikt.  Vienīgā doma bija – kad raidījums beigsies? Aizbraucot mājās, es noskatījos minētā raidījuma ierakstu, lai saprastu – cik tad šausmīgi bija? Un tā “melnās bildes” pauze, kas likās ilga uz vairākām sekundēm, ierakstā ir tikai pussekundi liela. Turklāt tā izskatījās vienkārši kā maza aizdomāšanās!

3. Skatuve ir transformācijas zona. Cilvēki, kas kāpj uz skatuves, mainās. Viņi kļūst harismātiskāki, komunikablāki un atvērtāki. Ir tikai jāievēro viens ieteikums – regularitāte.

Nodarbības mums notika 2 reizes nedēļā, tai skaitā 1 reizi nedēļā uzstāšanās nelielas grupas priekšā un Facebook live tiešraidē. Analizējot viņa uztraukuma pilno uzstāšanos 1. nodarbībā, es secināju, ka viņš ir “perfekcionists”. Viņš noskatījās visus iespējamos podkāstus par publisko runu, visus pieejamos video materiālus, apmeklējis lekcijas, kā arī izlasījis grāmatas. 

Bet pirmajā nodarbībā viņš nespēja pateikt pat Labdien, jo iestrēga bloķējošā uztraukumā. Viņam likās, ka katra kustība, katrs vārds, kuru viņš gribēja pateikt nav izcils, nav pietiekami labs viņa augstajiem ideāliem. Viņš cīnījās ar sevi un tas skats nebija simpātisks.

Ir tādi cilvēki, kuri stresa situācijās, kas ļoti savdabīgi kustēties, piemēram, sāk šūpoties gurnos, tādi kuri liek kājas visneērtākajā pozā X, ir tādi, kas neskatās uz publiku, un drīzāk runā ar kādu, kas atrodas aiz loga, tādi kuri sastingst vienā punktā un vispār nekustās, tādi, kuri aiziet skatuves dibenplānā un vēro publiku caur plecu.  Tādi, kuri nezin kur likt rokas un atstāj tās karājoties, it kā tās nepieder viņiem, un tādi, kas apķer sevi un nelaiž vaļā. 

Šis konkrētais puisis svīda un lauzīja rokas. Viņam bija svarīgi nonākt līdz iekšējai atziņai "man ir vienalga, es nodedzinu visus tiltus un es to izdarīšu". Viņš bija sevi nomocījis līdz spēku izsīkumam un tikai tad viņš palaida vaļā savas perfekcionista augstās prasības. Apmācību rezultātā šim puisim izdevās novadīt 3 lekcijas, 100 cilvēku priekšā – pirmo reizi mūžā.

[piemērs nr. 2] vēl viens kortizola upuris

Pavisam nesen es strādāju ar kādu sievieti, kurai ir bloķējošs uztraukums.

Pat nodarbības laikā, kad viņai bija vienkārši jānorunā 2 minūšu fragments, viņai sāka trūkt gaiss, viņas balss kļuva klusāka, viņa vairs neskatījās ekrānā (tā bija tiešsaistes nodarbība), viņa it kā sāka izgaist manu acu priekšā. Man bija sajūta, ka es skatos mežonīgu cīņu bez noteikumiem, kur ringā cilvēks plosa pats sevi. 

Viņa teica: "Es vairs nevaru". Un acīs parādījās asaras. 

Tas ir signāls, ka nodarbība ir jāpārtrauc. 50% gadījumos uztraukuma cēlonis ir nespēja pāriet no rakstītas valodas uz sarunvalodu. Man likās aizdomīgi, ka viņa jau 3x pieminēja, ka viņai bail aizmirst tekstu. 

Es sāku uzdot jautājumus par, tā saucamajiem, blackoutiem jeb teksta aizmiršanu. Un atklājās kaut kas ļoti svarīgs. 

Skolas laikā viņa esot bijusi teicamniece. Bet bija viens BET ... 

Viņa nekā nevarēja atcerēties no galvas dzejoļus. Viņa esot tos iekalusi, bet vienalga aizmirsās kāds nieka vārds un līdz ar to visi pārējie vārdi. 

Viņas teicamnieces tēls (viņas pašas acīs) sāka brukt. Un ar katru gadu viņa sāka iekšēji būvēt monstru, kuru sauc "Bailes aizmirst tekstu".  Īpaši tas ir raksturīgi introvertiem, kuri ļoti labprāt baro ar domām ideju, ka viņi nevar runāt. 

Šīs domas viņu smacēja jebkurā darba prezentācijā. Tās viņu sāka mocīt pat nedēļu pirms uzstāšanās. Un tad, kad bija jāprezentē, šis monstrs viņu jau bija IZNĪCINĀJIS. 

Mēs atradām viņas uztraukuma cēloni. 

Viņai bija ļoti svarīgi iemācīties nevis iekalt tekstu, bet gan kontrolēti improvizēt. Tad kad viņa to paveica, viņai bija jāapgūst 3 satura veidošanas instrumenti, kas padarīs atcerēšanos daudz vieglāku (labākie satura veidošanas kursi ir atrodami šeit ). 

Un pašās beigās, viņai bija jāsagatavo savs ķermenis un prāts, izmantojot ļoti vienkāršas elpošanas un nomierināšanās tehnikas. 

 Uztraukumu ir iespējams pārvarēt. To jau ir izdarījuši simtiem cilvēku. Sāc arī Tu ar šo kursu:  "Uztraukuma kontrole perfekcionistiem". 

slēpšanās

Stress, kas saistīts ar publisko runu un uzstāšanos, daudziem cilvēkiem liek noslēpt savu personību publikas priekšā, turklāt visdažādākajos veidos. Kad ir jānoņem no sevis uzmanība, cilvēki kļūst radoši:   

1) izveido ļoti daudz spilgtus slaidus un runā, skatoties tikai uz slaidiem, it kā publikas nemaz nebūtu,   

2) slēpj sevi, lasot visu vai vismaz 80% no prezentācijas,   

3) slēpj sevi, burtiskā nozīmē ielienot uz skatuves kādā tumšā stūrī,   

4) slēpj sevi, neizrādot nevienu dabisku reakciju - faktiski runā kā robots.    

TAČU NO ŠIEM PAŅĒMIENIEM NOTEIKTI BŪTU JĀIZVAIRĀS!      

Ļoti daudz cilvēku patiešām nevēlas uzmanību. Viņi grib pārvērsties par bezpersoniskām būtnēm, apzināti noņemot no trases ievainojamāko savas personības daļu - savu identitāti. Tā vietā paliek čaula. Čaula, kas monotoni runā tikai tekstu. Cilvēki negrib dzirdēt tekstu - viņi vēlas sekot līdzi stāstam, kurā ir gan kāpumi, gan kritumi, gan emocijas, gan intriga, gan vietas, kurām just līdzi. Viņi vēlas zināt, kas ir galvenais stāsta varonis, ar kuru identificēties.

nobeigumā

Tā izskatās cilvēki, kuri cenšas pielāgoties neērtai videi. Videi kurā viņi nav pieraduši uzturēties. Mēs baidāmies no nezināmā. Šis daudzgalvainais monstrs, kuru varam saukt arī par publiku apdraud ļoti svarīgas mūsu sajūtas. Mēs gribam piederēt komūnai, sabiedrībai. Mēs nevēlamies būt nošķirti no citiem, jo tādā veidā mums būs grūtāk izdzīvot. Un paaugstināts kortizola līmenis mums par to norāda.