Katrs otrais cilvēks pasaulē ir introverts. Introverts - ekstraverts ir samērā jauni jēdzieni, kurus 1921. gadā ļoti ietekmīgajā grāmatā "Psiholoģijas tipi" aprakstīja Karls Gustavs Jungs. Bet kopš tā laika teorijas par introvertiem un ekstravertiem ir vairāk nekā psihologu uz pasaules un katrs apgalvo, ka viņiem ir taisnība. Stāsts par introvertiem nesākās ar Junga kungu, jo abi šie temperamentu tipi parādās pat Bībelē un seno grieķu un romiešu rakstos. Pat dzīvnieku pasaulē šis sadalījums ir aktuāls sākot no augļu mušiņām līdz makaku mērkaķiem (macaca mulatta).

Neskatoties uz šādu diezgan konkrētu sadalījumu, katrs cilvēks var vienu dienu justies, kā introverts un citu dienu ekstraverts.  Introverti ir ļoti talantīgi un dziļi cilvēki, bet mūsdienu pasaulē bez ekstraversijas izpausmēm, bez komunikācijas prasmēm, bez publiskās runas prasmēm, neviens profesionālis nevar iztikt. Tādēļ šajā rakstā tiks apkopoti tie mehānismi, kas palīdzēs introvertiem attīstīt nepieciešamās ekstraversijas īpašības.

Kautrīgums ir bailes no nosodījuma un negatīviem komentāriem, bet introversija ir priekšrokas došana mieram un ne-stimulējošām vidēm. Mūsdienu sabiedrībā kautrīgums un introversija netiek uztverti kā priekšrocības. Bet iedomājieties, ka sapulcē pie galda sēž mierīgs introverts, kuram sapulces vide ir iespējams pārāk stimulējoša vide, tādēļ viņš/a nerunā vai nav aktīvs. Un otrs cilvēks ir kautrīgs ekstraverts, kurš nav pārliecināts par sevi un savu viedokli. Ārēji šie divi cilvēki izskatās vienādi, bet mentālie stāvokļi katram no viņiem ir pilnīgi atšķirīgi. Līdz ar to nevēlēšanas runāt var būt balstīta ļoti dažādos iemeslos. Piemēram, kautrīga un ekstraverta personība ir dziedātāja Barbara Streizande, kurai ir milzīgas bailes uzstāties. Bet Bils Geits ir labs piemērs kā var būt introverts kurš nav kautrīgs. Viņš ir diezgan apmierināts pats ar savu klātbūtni. 

 Ļoti bieži cilvēki kļūst kautrīgi. Nevis piedzimst kautrīgi, bet kļūst par tādiem. Bieži vien tas notiek skolas laikā, kad veidotājs cilvēka identitāte. Mazākie aizrādījumi, negatīvi komentāri vai pārmetumi var kļūt par kaut ko tādu, kam mēs noticam. Mēs noticam, ka nevaram runāt, ka mums neizdodas. Mēs noticam, ka atbildīgās situācijās mēs visticamāk izgāzīsimies, ka mums nebūs labas attiecības ar pretējo dzimumu, jo nespēsim neko pateikt. Mēs noticēsim, ka neesam vērti. 

Šajā diagrammā mēs varam redzēt dažādas introversijas un ekstraversijas krāsas. Un šeit var redzēt, ka klusie introverti ir tikai viena daļa no šī psiholoģiskā spektra. Klusie introverti ir savā ziņā pretējā krāsa alfa dominējošajiem cilvēkiem, bet tas nenozīmē, ka viņi nevar būt līderi vai izcili vadītāji. Ļoti dažādu iemeslu dēļ klusie introverti var izvēlēties tādu nodarbošanos, kur viņi var atrasties "aizkulisēs", piemēram, strādājot par izgudrotājiem, pētniekiem, aprūpes darbinieki, kā arī vadības līmenī, viņi strādā ar dziļu kompetenci. Viņi vienalga ir paraugs pārējiem, bet nedarbojas tā, kā mums ir pierasts redzēt alfa tipa vadītājus. 

Nepastāv arī divi vienādi introverti. Mūsu raksturu ietekmē gan vide, gan audzināšana, gan pieredze un pat psiholoģiskais mantojums. Mūsu kaimiņi somi vienmēr ir izdaudzināti, kā introverti. Ir tāds joks par somiem: Kā Jūs varat zināt, ka Jūs patīkat somam? Viņš lūrēs uz jūsu kurpēm, nevis uz savējām.

Šis grafiks brīnišķīgi sakrīt ar ļoti populāro personību tipoloģizāciju:  

 - melanholiķis jeb impulsīvs introverts, 

 - holēriķis jeb impulsīvs ekstraverts, 

 - sangviniķis jeb mierīgs ekstraverts, 

 - flegmātiķis jeb mierīgs introverts.

"Nepastāv tāda parādība, kā 100% ekstraverts vai 100% introverts. Tāds cilvēks atrastos trako namā", Karls Gustavs Jungs

Cilvēki dzīves laikā migrē no viena kvadranta uz citu. Tas var būt saistīts ar audzināšanu, atbalstošu vai noraidošu vidi, vecākiem vai draugiem. Piemēram, kautrīgs ekstraverts ar laiku var kļūt daudz introvertāks, jo sāk izbaudīt klusumu, iemācās nesocializēties un pavadīt kvalitatīvu laiku ar sevi. Tāpat introverti var kļūt kautrīgi, ja nemitīgi saņem aizrādījumus par pasivitāti un nepieklājīgo izolēšanos.

Ļoti izplatīti mūsdienās ir izmantot vārdu introverts, kā attaisnojumu bailēm un nevēlēšanos socializēties vai izcelties. Ļoti bieži glossofobija jeb bailes publiski uzstāties ir saistītas nevis ar nevēlēšanos socializēties, bet gan ar bailēm izcelties, bailēm būt par atstumto (outcast),  bailēm no kritikas, izmiešanas, un galu galā bailēm būt citādam. Kā Jūs jūtat, šie ir vairāk psihiatriskas dabas jautājumi, kas nebūt nav tieši saistīti ar introversiju jeb rakstura iezīmi, kas veido cilvēka domāšanas veidu, un veidu kā cilvēks funkcionē un pieņem lēmumus. 

Ļoti bieži ir situācijas, kas savā ziņā pieprasa būt atvērtiem, radīt nepiespiestu gaisotni un mijiedarboties ar apkārtējiem cilvēkiem un introverti cilvēki, kuriem šādas izpausmes nav dabiskas var pārmest sev, ka viņi nevar izdarīt to, ko no viņiem prasa sabiedrība. Un tieši šeit sāk veidoties kļūdainais vienādojums, ka introverti ir vāji komunikācijā. Patiesībā apkārtējā vide, kura mūsdienās novērtē un augstu ciena spilgtumu, autentiskumu un intensitāti, uzliek introvertiem papildus slodzi. Faktiski tas kļūst par pienākumu sevi lauzt, censties būt savādākam. Kā rezultātā gan introverti jūtas ļoti nedabiski, gan sarunu partneri jūt samākslotību.

Rakstura īpašības nenosaka cilvēka komunikācijas spējas. Cilvēks nepiedzimst ar vājām komunikācijas spējām. No maniem novērojumiem komunikācijas problēmas pārsvarā rodas dēļ neticības saviem spēkiem, no sevis nepieņemšanas un šaubām par sevi. Daudziem cilvēkiem ir diskomforts runāt ar svešiem cilvēkiem un pat ar pazīstamiem, jo pastāv bailes par nosodījumu un izsmieklu. Tādēļ viņi dodas prom, pat neuzsākot dialogu. Pēc tam mēs padzirdam teorijas par introvertiem. Salīdzinām to ar savu pieredzi un pasludinām sevi par introvertiem. Kaut kādā ziņā mēs rodam patvērumu šajos terminos. Šie jēdzieni kļūst pa attaisnojumu nerunāt. Un tas nav pareizi. Lai mūsu personības attīstītos, mums ir jārunā. Komunikācijas prasmes var uzlabot pat komunikabli profesionāļi ar lielu pieredzi. Un turpinājumā par to kā introverti var visātrāk un efektīvāk attīstīt šīs prasmes.

Ja mēs labāk apzināsimies, kas mēs esam, kā mēs uzkrājam savas enerģijas rezerves, tad mēs daudz labāk varēsim pieņemt pareizos lēmumus. Lūk, ir Sjūzenas Keinas (Susan Cain) radīts personības tests, lai Jūs varētu saprast savu pozīciju introversijas-ekstraversijas skalā: https://susancain.net/quiet-quiz/ . Vēl viens ļoti populārs personības tests ir Myers-Briggs personības tests. 

Sjūzena Keina ir viena no vadošajām speciālistēm introversijas jautājumos. Viņa ir izdevusi jau divas grāmatas, un pirmā no tām saucās "Klusums. Kā introvertiem izdzīvot pasaulē, kura visu laiku runā". Šīs grāmatas ievadā viņa piemin stāstu par Rozu Parks (Rosa Parks), melnādainu dāmu, kura 1955. gadā pretlikumīgi iekāpa sabiedriskajā autobusā, lai dotos uz darbu. Roza esot bijusi klusa un kautrīga, bet vienlaicīgi arī drosmīga, kā lauva. Un Sjūzena Keina šo paradoksālo īpašību salikumu izmanto, kā savas grāmatas centrālo ideju - klusais spēks. Kādēļ, lai klusie cilvēki nevarētu būt spēcīgi? Un ko vēl klusie cilvēki ir spējīgi izdarīt, ko mēs neesam pat iedomājušies?

Bieži šis vārds ekstraverts tiek saprasts, kā "uzbāšanās, kura mums ir jāakceptē".  Runātīgie cilvēki pārsvarā tiek vērtēti, kā gudrāki, izskatīgāki, interesantāki un daudz patīkamāki draugiem. Dīvainā kārtā pētījumi ir parādījuši, ka pat tie, kuri runā ātrāk tiek uztverti kā vairāk kompetenti un patīkamāki cilvēki. Pat pedagogi uzskata ekstravertus par ideālajiem skolniekiem un studentiem.  Lai straujāk kāptu pa karjeras kāpnēm, cilvēkiem ir jārunā par sevi. Atvērtie ofisi skaitās, kā uzņēmuma atvērtās kultūras balsts.   

Ekstraversija mūsdienās ir ļoti atraktīva personības īpašība, 

Kā būt efektīvam ekstravertam? Ja komunikāciju vērtētu pēc kvantitatīviem rādītājiem, tad ekstraverti noteikti izceltos, bet bieži vien ir tā, ka ekstraverts var ģenerēt daudz vārdus, bet pateikt maz. Viens no labākajiem ieteikumiem ir censties strukturēt savu runu blokos tāpat kā grāmatas tiek strukturētas nodaļās. Un savas runas laikā vairāk runāt "virsrakstos". Šis paņēmiens palīdz attīstīt lakonisku izteikšanos. Ļoti labs piemērs ir avīžu vai ziņu portālu virsraksti, kurus žurnālisti parasti ļoti rūpīgi izkopj, domājot par katru vārdu, kopējo vēstījumu un iedarbību uz lasītāju, lai viņš gribētu noklikšķināt uz attiecīgā virsraksta.

Melanholiķi vienmēr ir iegremdējušies dziļi savās domās. Parasti viņi jokupēteri. Melanholisko cilvēku tipi asociē ar paaugstināta serotonīna hormonu, kas samazina agresivitāti. Tas var izskaidrot kādēļ melanholiķi ir ļoti uzticami un augstu vērtē ģimeniskas vērtības. Viņi pievērš lielu uzmanību detaļām un kārtībai un atceras īpašos svētku datumus. Viņi izteiksies akurāti, precīzi. Melnaholiķi ir par un ap kārtību.

Vecāki ļoti bieži atvainojas par savu bērnu kautrīgumu. Pēterīt, kāpēc tu neatbildi? Kāpēc Tu klusē? Bērnības atmiņās bieži vien uzglabājas tekstuālie nosēdumi - slinks, garlaicīgs, lēns, stulbs. Arī kad mēs esam pieauguši, varam justies vainīgi par to ko esam atteikuši vakariņas par labu foršam vakaram ar grāmatu.

Sangviniķi ir ziņkārīgi, spontāni un ļoti radoši cilvēki. Sangviniķi var runāt ar svešiem cilvēkiem it kā būtu ar viņiem jau pazīstami ilgu laiku. Viņi ir kā šampanieša burbuļi, kuriem nav miera, tādēļ, ja jūsu bērns ir sangviniķis, tad ... galvenais pacietību!  Atšķirībā no melanholiķiem, kuriem patīk uzkavēties pagātnes atmiņās, sangviniķi dzīvo šeit un tagad. Viņi ir lieliski komunikācijā, bet gadās arī reizes, kad sanāk pārāk visu izpušķot vai pat pārspīlēt. Bet sangviniķi to uztver kā "stāsta paspilgtināšanu". Bet viņiem ir liela vilkme pēc atbalsta jeb precīzāk sakot pēc refleksijas, ka viņi visu dara pareizi un labi. Viņi daudz joko, jo optimisms un pozitivitāte ir tā kvalitāte, kuru viņi gribētu dalīt pa velti visai pasaulei.

Flegmātiķi ir ļoti labi sadarbības partneri. Viņiem ir raksturīgi augsti estrogēna hormona līmeņi. Viņi ir īpaša spēja atrast sakarības starp lietām, notikumiem un cilvēkiem. Tas ir sava veida tīkla domāšanas veids. Ar šo spēju var redzēt kopīgo bildi un zinātnieki uzskata, ka tas ir saistīts ar estrogēna palielinātu klātbūtni, kas rūpējās par to, lai dažādi smadzeņu segmenti būtu maksimāli savienoti savā starpā. Jā, estrogens, protams, tiek uzskatīts par sievišķības hormonu, jo palīdz sievietes seksuālajām aprisēm izcelties. Estrogēns ir zināms, kā seksa hormons. 

Flegmātiķiem ir apskaužamas spējas vākt datus un kategorizēt to daļās un atrast sakarības pat pretrunīgā informācijā. Ne velti ar šādām īpašībām varētu iznākt labs detektīvs. Flegmātiķi prot "lasīt starp rindiņām'. 

Psiholoģijā ar jēdzienu "temperaments" tiek saprasts cilvēka uzvedības modelis. Šajā rakstā mēs esam aplūkojuši pārsvarā introversiju un ekstraversiju, bet plašāku izpratni mēs varētu iegūt, ja aplūkosim arī holēriķi, sangvīniķi, melanholiķi un flegmātiķi.