“Bēgam vai ejam uz skatuves?”
Dabīga doma, emocija, kas piezogas brīdi pirms nozīmīgā notikuma. Brīdī pirms kāpšanas uz skatuves.
Viesturs Meikšāns, paralēli režijas praksei, nolēma dibināt Runas skolu, kurā cilvēkiem palīdz iedraudzēties ar “daudzgalvaino monstru” jeb publiku, kā arī izveidot “garšīgas”, lipīgas un interesantas runas.
Viesturs norāda, ka pamatā režisori vai teātru cilvēki var sniegt konsultācijas par publisko runu, jo ikdienas darbs ir saistīts ar cilvēkiem uz skatuves. Režisoriem ir iestrādāta spēja redzēt, kas ir aiz teksta, ko cilvēks patiesībā domā, ko patiesībā grib un dara. Šī spēja palīdz uzreiz diagnosticēt un atrisināt problēmu, lai varētu iet tālāk.
Viesturs atzīst, ka publiskās runas nozare viņam ir diezgan jauns virziens. Un joprojām ir pārsteigums par to, kas ir cilvēki, kas apmeklē praktiskās darbnīcas. Viņus var iedalīt 2 grupās:
1.Tie, kas nāk mācīties un apgūt tehniku, dramaturģijas zināšanas, trikus uzmanības noturēšanā utt.
2.Tie, kas vēlas iziet no savas komforta zonas. Viņi ir gatavi braukt no tālienes, maksāt naudu, darīt to, no kā ir ļoti lielas bailes. Pēc tam, saņemot jau diplomu, interesējas, kur varētu vēl ko līdzīgu darīt.
Cilvēkiem ar nelielu skatuvisko pieredzi, uzkāpjot uz skatuves, ir jāsastopas ar izaicinājumiem. Viss, kas notiek cilvēkā “aiz teksta”, varētu tikt salīdzināts ar kodolkaru. Uz skatuves cilvēks sāk cīņu – ar kaunu, bailēm, negatīvu iepriekšējo pieredzi, kritiku, smīkņājošiem skatieniem. Sakāpināta diskomforta rezultātā runātāji aizmirst tekstu, kas ir viena no publiskās runas lielākajām fobijā (kā izvairīties no teksta aizmiršanas runas laikā Jūs uzzināsiet šajā BEZMAKSAS VEBINĀRĀ). Līdz ar cīņu, cilvēkam vēl jāpaspēj atcerēties teksts un jākomunicē ar publiku.