Komforta zona un publiskā runa
📌 ONLINE KOMUNIKĀCIJAS MEISTARKLASE režisora Viestura Meikšāna vadībā. 10.maijā 19.00
0 Grozs
Pievienots grozam
    Jūsu grozā ir produkti
    Jums grozā ir 1 produkti
      Kopā

      Komforta zona un publiskā runa

      12 04 , 2020

      “Bēgam vai ejam uz skatuves?”

      Dabīga doma, emocija, kas piezogas brīdi pirms nozīmīgā notikuma. Brīdī pirms kāpšanas uz skatuves.

      Viesturs Meikšāns, paralēli režijas praksei, nolēma dibināt Runas skolu, kurā cilvēkiem palīdz iedraudzēties ar “daudzgalvaino monstru” jeb publiku, kā arī izveidot “garšīgas”, lipīgas un interesantas runas.

      Viesturs norāda, ka pamatā režisori vai teātru cilvēki var sniegt konsultācijas par publisko runu, jo ikdienas darbs ir saistīts ar cilvēkiem uz skatuves. Režisoriem ir iestrādāta spēja redzēt, kas ir aiz teksta, ko cilvēks patiesībā domā, ko patiesībā grib un dara. Šī spēja palīdz uzreiz diagnosticēt un atrisināt problēmu, lai varētu iet tālāk.

      Viesturs atzīst, ka publiskās runas nozare viņam ir diezgan jauns virziens. Un joprojām ir pārsteigums par to, kas ir cilvēki, kas apmeklē praktiskās darbnīcas.
      Viņus var iedalīt 2 grupās:

      1. Tie, kas nāk mācīties un apgūt tehniku, dramaturģijas zināšanas, trikus uzmanības noturēšanā utt.
      2. Tie, kas vēlas iziet no savas komforta zonas. Viņi ir gatavi braukt no tālienes, maksāt naudu, darīt to, no kā ir ļoti lielas bailes. Pēc tam, saņemot jau diplomu, interesējas, kur varētu vēl ko līdzīgu darīt.

      Cilvēkiem ar nelielu skatuvisko pieredzi, uzkāpjot uz skatuves, ir jāsastopas ar izaicinājumiem. Viss, kas notiek cilvēkā “aiz teksta”, varētu tikt salīdzināts ar kodolkaru. Uz skatuves cilvēks sāk cīņu – ar kaunu, bailēm, negatīvu iepriekšējo pieredzi, kritiku, smīkņājošiem skatieniem. Sakāpināta diskomforta rezultātā runātāji aizmirst tekstu, kas ir viena no publiskās runas lielākajām fobijā (kā izvairīties no teksta aizmiršanas runas laikā Jūs uzzināsiet bezmaksas vebinārā, kas norādīts zemāk).
      Līdz ar cīņu, cilvēkam vēl jāpaspēj atcerēties teksts un jākomunicē ar publiku.

      BEZMAKSAS VEBINĀRS



      Ir 3 skatuves likumi, kas palīdzēs mainīt domāšanu par uzstāšanos:

      1. Skatuve ir kā palielināmais stikls.

      Frontālais pretnostatījums pret publiku rada palielināmā stikla efektu, kas nozīmē to, ka visa auditorijas uzmanība ir koncentrēta vienā punktā – uz runātāju. Sajūtot uz sevi virzīto enerģiju, runātājs uz skatuves var sajusties kails. Šīs sajūtas dēļ, lielākā daļa cilvēku, proti, 42%, kuriem piedāvā uzstāties, atbild ar : “Jūs jau varat man piedāvāt uzstāties, bet es skaidri zinu, ka tai dienā saslimšu!”.
      Uz skatuves viss ir redzams – katra apģērba kroka, katra pārteikšanās, katra kustība.

      2. Uz skatuves visas emocijas ir daudz intensīvākas.

      Arī laiks, šķietami, uz skatuves iet ātrāk. Viesturs atzīstas, ka tieši ar laika izjūtu ir saistīta viņa lielākā izgāšanās publiski uzstājoties Latvijas Televīzijā, raidījuma “100 grami kultūras” tiešraidē, kad diskusijā ar teātra kritiķi emocijas ņēma virsroku. Šo emociju iespaidā atmiņās ir tā saucamā “melnā bilde” un stipra sirds dauzīšanās. Konkrētajā brīdī uzmanība tika pievērsta sekundēm, kas pagājušas un kas vēl paies, kā arī faktam, ka raidījuma tiešraidi skatās 60 tūkst. cilvēku. Pēc šīs epizodes Viesturs vairs nevarēja raidījuma turpinājumā koncentrēties un atbildēt uz jautājumiem. Vienīgā doma bija – kad raidījums beigsies?
      Aizbraucot mājās, Viesturs noskatījās minētā raidījuma ierakstu, lai saprastu – cik tad šausmīgi bija? Un tā “melnās bildes” pauze, kas likās ilga uz vairākām sekundēm, ierakstā ir tikai pussekundi liela. Turklāt tā izskatījās vienkārši kā maza aizdomāšanās!

      3. Skatuve ir transformācijas zona.

      Cilvēki, kas kāpj uz skatuves, mainās. Viņi kļūst harizmātiskāki, komunikablāki un atvērtāki. Ir tikai jāievēro viens ieteikums – regularitāte.

      Regularitātes princips lieliski darbojas.
      Kā piemērs – pie Viestura vērsās kāds puisis, pārdevējs, kurš ieradās Runas skolā un teica: "Šis ir mans publiskās runas gads". Uzklausot puiša vēlmes, tika izstrādāts pārdomāts nodarbību grafiks, ar norunu, ka pēc 3 mēnešiem viņam būs jāuzstājas 100 cilvēku priekšā vismaz stundu. Nodarbības 2 reizes nedēļā, tai skaitā 1 reizi nedēļā uzstāšanās nelielas grupas priekšā un Facebook live tiešraidē.

      Analizējot viņa uztraukuma pilno uzstāšanos 1.nodarbībā, Viesturs secināja, ka tāda kaite kā “perfekcionisms” (kas piemīt daudziem cilvēkiem) licis puisim noskatīties visus iespējamos podcastus par publiskās runas tēmu, visus pieejamos video materiālus, apmeklējis lekcijas, kā arī izlasījis grāmatas.

      Un lai sāktu attīstīt viņa publiskās uzstāšanās prasmes un iemaņas, vispirms bija jātiek līdz viņa paša atziņai : “man ir vienalga”. Jo pārlieku lielā koncentrēšanās uz ārpasauli, uz publiku un “kā jābūt” ļoti traucēja izveidot konstruktīvu un saprotamu runu.
      Apmācību rezultātā šim puisim izdevās novadīt 3 lekcijas, 100 cilvēku priekšā – pirmo reizi mūžā.



      Atrasties teritorijās, kur mēs vēl neesam bijuši

      Atcerieties - iziešana no komforta zonas nav sevis sodīšana! Tas ir jaudīgs pašizaugsmes instruments.

      Ir skaidrs, ka neviens nepiedzimst ar bailēm, tai skaitā no publiskās uzstāšanās. Mēs esam viņas kaut kur paņēmuši, un noticējuši tām. Un visbiežāk tas ir dzīves posmā, kad mēs vēl attīstām savu personību – apmēram 8., 9.klase tiek minēts kā posms, kurā pirmo reizi parādījušās bailes no uzstāšanās.

      Tas, ko Viesturs novēl ikvienam, ir “dalīties savās sāpēs un kļūdās, jo dalīšanās savās kļūdās ir visefektīvākais zināšanu nodošanas veids, un dariet to no skatuves!”

      Papildus iesakām izlasīt burvīgu grāmatu - Rebecca Solnit “A field guide to getting lost”.